Amerikas kontinentā kokerspanieli, tāpat kā visur, kur parādījās, ļoti drīz iekaroja popularitāti. Savienotajās Valstīs tos izrādīja izstādēs jau tad, kad savā dzimtenē Anglijā tie vispār vēl nebija atzīti par patstāvīgu šķirni. Amerikā sāka veidot kokerspaniela variantu, kas 1943. gadā tika atzīts par patstāvīgu šķirni un ieguva nosaukumu amerikāņi kokerspaniels. Tas ir medību suņu cilts mazākais pārstāvis. No angļu kokerspaniela atšķiras ar īsāku galvu, ļoti bagātu garspalvas apmatojumu.

Amerikāņu kokerspanielam galva ir ieapaļa, ar izteiktu pāreju no pieres uz paīsu purnu, veidojot skaistu profilu. Acis tumšas, modras, ar rāmi saprātīgu izteiksmi. Šķērveida sakodiens, pilna zobu formula. Zobi spēcīgi. Ausis garas, zīdainas, sākas zemu - ne augstāk par acu līniju. Ķermenis īss, kompakts, spēcīgs. Krūtis dziļas.

Vislielākais amerikāņu kokerspaniela krāšņums ir kažoks, pēc kura krāsojuma suņus iedala šādi:

• vienkrāsainiem suņiem pieskaita gan pilnīgi melnus, gan citu krāsu suņus vienlaidu krāsas tonī bez pārejām un niansēm. Nelieli balti plankumi atļauti vienīgi uz kakla un krūtīm, jebkurā citā ķermeņa daļā balts plankums vienkrāsainam sunim ir diskvalificējošs defekts;

• daudzkrāsainie suņi ir vismaz divās krāsās, kurām jābūt skaidri iezīmētām un sadalītām pa visu ķermeni;

• bez minētajām vēl ir ābolaini kokerspanieli, kurus pieskaita otrajai grupai, un melni ar brūnām iezīmēm, kurus pieskaita vienkrāsainajiem.

Lai amerikāņu kokerspaniels būtu skaists un tiktu uzskatīts par pienācīgi sagatavotu izstādei, tas diendienā jāsukā, bez tam arī jātrimē. Grūti iedomāties, ka šādu sagatavotu skaistuli kādam ienāktu prātā ņemt līdzi medībās... Mūsu apstākļos amerikāņu kokerspaniels ir kopts un lutināts dekoratīvs mājas suns. Par tā raksturu var teikt vislabāko - mierīgs, jautrs, pieķērīgs un draudzīgs.