Šķirnes raksturojums- veimārietis
ir slaids, vidēji liels, atlētisks suns ar īsu, mīkstu un smalku
apmatojumu ar īpašu 'metālisku' mirdzumu, pieļaujamas nelielas baltas
atzīmes uz krūtīm un pirkstiem. Ir valstis, kur pieļaujams apmatojums
visās pelēkās krāsas nokrāsās. Galvai un ausīm jābūt mazliet gaišākām
kā pārējam ķermenim. Galva ir gara un aristokrātiska, purns – spēcīgs.
Acis raugās ar inteliģentu skatienu - acu krāsa kucēniem gaiši zila,
kas 3 mēnešu vecumā pamazām nomainās uz dzintarkrāsas acīm - no gaiša
dzintara līdz tumšam. Pelēkas krāsas acis pieļauj tikai Amerikā.
Degungals ir pelēks. Vidēji lielās ausis brīvi nokarājas gar galvu.
Muguras līnija aiz skausta nedaudz slīpi virzās uz leju. Priekškājām
jābūt taisnām, „liekie pirkstiņi” jāatdala. Valstīs, kur atļauts griezt
asti, tad 1/4 daļu nogriež, kad suns ir aptuveni 2 dienas vecs.
Pakaļkājas ir garas un muskuļotas. Veimārietim starp kāju pirkstiem ir
neliela plēve, kas padara suni par lielisku peldētāju.
Temperaments- dzīvespriecīgs,
mīlošs un ļoti trokšņains suns. Tie ir ļoti inteliģenti, taču tai pat
laikā suņiem vienmēr ir savs viedoklis par visu un piemīt neliela
spītība, tādēļ sunim nepieciešams pieredzējis, stingrs treneris.
Veimārietis ļoti ātri visu apgūst, taču kļūst neiecietīgs ja uzdevums
jāatkārto vairākas reizes pēc kārtas. Pret svešiniekiem izturas ļoti
rezervēti un mēdz būt agresīvs pret citiem suņiem, tādēļ socializējiet
savu suni jau kopš agra kucēnu vecuma. Ļoti izteikti aizsargās savu
teritoriju un ģimenes locekļus. Drosmīgs un lojāls suns ar spēcīgu
medību instinktu, neatstājiet to kopā ar maziem mājdzīvniekiem.
Veimārietis nekādā gadījumā nebūs ganu suns. Sunim jādzīvo iekštelpās
un kopā ar savu ģimeni, tas vēlas būt kompanjons un draugs. Ja suns
tiks atstāts ilgstoši viens pats vai tiks nolemts dzīvei voljērā, drīz
vien veimārietis sāks uzvesties nemierīgi un destruktīvi. Suņi ļoti
labi saprotas ar bērniem, taču to nav ieteicams iegādāties ģimenei ar
pavisam maziem bērniņiem, jo suns ir ļoti enerģisks un var nejauši tos
apgāzt. Šīs īpašības dēļ pirmais, kas jāiemāca veimārietim ir komanda
„sēdēt”, tas pasargās no suņa lēkāšanas un lekšanas virsū cilvēkiem,
kad tas būs pieaudzis. Veimārieti discplīnas ievērošanai nekad nedrīkst
sist, tas ir ļoti jūtīgs un viegli ievainojams, ja suns būs no kaut kā
nobijies- viņš kļūs izvairīgs un bailīgs un apmācība kļūs praktiski
neiespējama. Veimārietim patīk, ja to uzslavē vai uzcienā ar kādu
kārumu par labi paveiktu darbu, kolīdz suns būs sapratis, ka pēc
komandas izpildes seko uzslava, tas ar prieku atkārtos uzdevumu.
Dažreiz mēdz uzskatīt, ka šie suņi nav īpaši gudri, taču tas ir tikai
tāpēc, ka tie uzmanīgi vēro saimnieku un ja komandas izpilde netiek
pieprasīta stingri un ja saimnieks nav pilnībā fokusējis uzmanību uz
suni, veimārietis to nepildīs. Pavadiet daudz laika pastaigām ar suni
pavadā blakus, jo ja tam atļaus iet pa priekšu, tas vilks jūs līdzi kā
vilciens. Apmāciet suni komandai „blakus” nedaudz pavelkot pavadu uz
savu pusi un uz leju, kad suns sāk rauties uz priekšu. Neizmantojiet
ķēdi un cilpveida saiti, suns iespītēsies un rausies vēl vairāk sajūtot
žņaugu sev ap kaklu. Tas ir izturīgs suns, ar labi izteiktu ožu un
mednieka instinktu, tādēļ ir piemērots gandrīz visiem medību veidiem.
Augstums (skaustā)- suns- 59 - 70 cm (ideāli 62-67cm), kuces- 57-65 cm (ideāli 59-63cm)
Svars- suņi- 30 - 40 kg, kuces- 25 - 35 kg
Veselības problēmas-
jāuzmanās no kuņģa sagriešanās, tādēļ vēlams suni barot 2-3 reizes
dienā ar mazām barības porcijām. Šķirne ir predisponēta saslimšanai ar
gūžu displāziju, taču audzētājiem izdevies saslimstību vaislas darba
gaitā samazināt līdz 8 %. Novērotas saslimšanas ar hipertrofisko
osteodistrofiju un audzējiem.
Turēšanas apstākļi-
šķirne piemērota dzīvei dzīvoklī, ja vien suns saņem pietiekošu fizisko
slodzi ārpus mājas. Tam patiks izskraidīties pa plašu dārzu.
Treniņi-
veimārieši ir spēcīgi darba suņi ar milzīgu izturību, tiem
nepieciešamas regulāras fiziskās aktivitātes un plašas iespējas brīvi
skraidīt bez pavadas. Pirms treniņiem suni nebarojiet.
Dzīves ilgums- 10-12 gadi
Kopšana-
īso, piegulošo apmatojumu ir ļoti viegli uzturēt lieliskā kondīcijā.
Izķemmējiet suni ar matu birsti un regulāri lietojiet suņu sauso
šampūnu. Mazgājiet tikai tad, kad nepieciešams. Lai piešķirtu
apmatojumam īpašu spīdīgumu, noberziet suni ar gabaliņu zamšādas vai
raupju dvieli. Pēc medībām vai cita veida darba, rūpīgi pārbaudiet vai
uz suņa ķepām un mutē nav kādu ievainojumu. Regulāri apgriežat suņa
nagus.
Šķirnes vēsture-
šķirne ir vairākus gadsimtus sena un pastāv vairākas teorijas par tās
izcelsmi. Pirmais veimārietis saskatāms Vandjūka gleznā ap 1600.gadu.
Daži audzētāji uzskata, ka veimārietis ir senas vācu putnu suņa šķirnes
albīnisma forma, citi uzskata, ka šķirne cēlusies no vācu medību suņa -
Braks. Vēl viena versija ir, ka lielhercogs Kārlis Augusts sakrustojis
vācu pointeru ar dzeltenas krāsas pointeru un rezultātā radies suns,
kas līdzinās veimārietim.
Tas ir putnu un medību suns, oriģināli radīts, lai uzmeklētu pēdas,
sadzītu un palīdzētu nomedīt lielos meža dzīvniekus. Tā kā medības uz
tiem kļuva retākas un bīstamākas, šķirne pielāgojās medīt putnus,
lieliski piemērots darbam ar ūdens putniem, jo suņiem piemīt liela
izturība peldot. Anglijā un Vācijā šķirni izmanto kā suņus- glābējus,
pavadoņus neredzīgajiem un darbam policijā.
Šķirnes talanti ir pēdu uzmeklēšana, medījuma dzīšana, „pointing”,
darbs apsardzē un policijā, darbs meklēšanas un glābšanas darbos,
adžilitī.